-Satthā, “mahārāja, ito dvenavutikappamatthake phussabuddhakāle ete tava ñātakā, bhikkhusaṅghassa dinnadānavattaṃ khāditvā petaloke nibbattitvā saṃsarantā kakusandhādayo Buddhe pucchitvā tehi idañcidañca vuttā ettakaṃ kālaṃ tava dānaṃ paccāsīsamānā hiyyo tayā dāne dinne pattiṃ alabhamānā evamakaṃsū” ti āha. “Kiṃ pana, bhante, idānipi dinne labhissantī” ti? “Āma, mahārājā” ti. Rājā buddhappamukhaṃ bhikkhusaṅghaṃ nimantetvā punadivase mahādānaṃ datvā, “bhante, ito tesaṃ petānaṃ dibbaannapānaṃ sampajjatū” ti pattiṃ adāsi, tesaṃ tatheva nibbatti. Punadivase naggā hutvā attānaṃ dassesuṃ. Rājā “ajja, bhante, naggā hutvā attānaṃ dassesun” ti ārocesi. “Vatthāni te na dinnāni, mahārājā” ti. Rājāpi punadivase buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa cīvaradānaṃ datvā, “ito tesaṃ petānaṃ dibbavatthāni hontū” ti pāpesi. Taṅkhaṇaññeva tesaṃ dibbavatthāni uppajjiṃsu. Te petattabhāvaṃ vijahitvā dibbattabhāve saṇṭhahiṃsu. Satthā anumodanaṃ karonto “tirokuṭṭesu tiṭṭhantī” ti ādinā <small>(khu. pā. 7.1; pe. va. 14)</small> tirokuṭṭānumodanaṃ akāsi. Anumodanāvasāne caturāsītiyā pāṇasahassānaṃ dhammābhisamayo ahosi. Iti satthā tebhātikajaṭilānaṃ vatthuṃ kathetvā imam pi dhammadesanaṃ āhari.
0 commit comments